Liekas, pat muļķim skaidrs, ka nepieciešamība pēc iztikas līdzekļiem, gatavība strādāt un darba tirgū plaši pieprasītu iemaņu trūkums ir pietiekami nosacījumi, lai darba meklētājs piekristu ikvienam kaut cik saprātīgam piedāvājumam un strādātu vaiga sviedros. Muļķim skaidrs, bet acīmredzot daudziem labi izglītotajiem un saskaņā ar modernākajām metodēm strādājošajiem darba devējiem - ne. Šajā gadījumā nerunāsim par kinoteātra "Cinnamon" repertuāra piedāvājumu, tā seklumu piedosim uz tā rēķina, ka kaut kā jau jāpievilina un vēl stulbāks jāpadara skatītājs, jo kaut kā taču jāizdzīvo pašiem, šajā gadījumā runāsim par kinoteātra vadības attieksmi pret viņu topošajiem un esošajiem darbiniekiem. Neilgi pirms kinoteātra atvēršanās parādījās sludinājumi, ka tas meklē kasieres, biļešu kontrolierus u.c. zemu kvalificēto darbaspēku. Šī stāsta stāstītāja tobrīd bija pirmā kursa studente. Tātad, protams, bez kādām īpašām profesionālajām iemaņām, taču gatava strādāt par kasieri. Jo liekas, darbs vienkāršs, kurš gan ar to netiktu galā. Jau nonākot darba intervijā, izrādījās, ka personāla atlases speciālistus interesē topošās kasieres vīzija par kinoteātra nākotni un tamlīdzīgi jautājumi, kuriem nav būtiska sakara ar kasieres darbu. Laikam viņai bija izdevies izturēt šīs inkvizīcijas pratināšanas prāvu, jo drīz vien sekoja zvans ar aicinājumu piedalīties nākamajā atlases kārtā. Izrādās, lai kļūtu par kasieri, nepietiek ar godīgu atbildi darba intervijā un vēlēšanos strādāt! Nākamā atlases kārta ilga divas nedēļas, kamēr kinoteātra telpās tika pabeigtie pēdējie būvdarbi. Divu nedēļu laikā amatiera līmenī var apgūt svešvalodu prasmes, iemācīties strādāt ar kādu grafisko programmu, kas paver plašākas darba iespējas, divu nedēļu laikā var uzrakstīt romānu. Interesanti, ko šo divu nedēļu laikā kinoteātra vadība bija plānojusi iemācīt saviem viszemāk atalgotajiem darbiniekiem? Un te jau arī sākas īstais stāsts. Nerunājot par idejas absurdumu, varam parēķināt, ko nozīmē nestrādājošam cilvēkam divas nedēļas pārvietoties turp atpakaļ sabiedriskajā transportā, ja ņemam vērā slepkavīgās "Rīgas satiksmes" cenas. Tātad tika sapulcēti tie, kuriem vajadzēja sevi uzskatīt par laimes lutekļiem tāpēc vien, ka izturējuši darba interviju. Dažādi menedžeri un personāla atlases speciālisti, kuru amatu nosaukumi ir tikpat neko neizsakoši kā viņu ieguldījums uzņēmuma darbā, lai arī viņu atalgojums ievērojami lielāks par melnā darba darītājiem, kuri strādās smagu, nepateicīgu darbu par niecīgu atalgojumu uzņēmuma labā. Lieki piebilst, ka viņi nez vai uz šīm nodarbībām ieradās ar "Rīgas satiksmes" atvēlēto sabiedrisko transportu. Atnākušos sadalīja komandās. Vairāk nekā dīvaini likās uzdevumi, kurus vajadzēja veikt komandām, kuras sastāvēja no topošajām kasierēm, kontrolierēm, apkopējām. Minēsim divus konkrētus piemērus. Vienā no nodarbību dienām komandām vajadzēja doties laukā un veikt kolektīvu fotouzņēmumu, kas apliecinātu viņu lojalitāti darbavietai (kuras darbinieki viņi vēl pat neskaitījās). Kādu citu dienu katrai komandai vajadzēja klīst pa t/c "Alfu" un izvēlēties kādu "našķi", kas vislabāk prezentētu viņu komandu un uzņēmumu kopumā. Tā visa mērķis acīmredzot bija saskaņā ar dažādu, no prakses atrautu teoriju atziņām, izdarīt kaut kādus skribelējumus menedžeru bloknotos par katras komandas saliedētību vai atsevišķu komandas biedru prasmi strādāt komandā. Vismazāk darba devējus satrauca jautājums par to, ka darbam, kuru strādās šie potenciālie kandidāti, nav ne mazākā sakara ar komandas darbu vai uzņēmuma kvalitātes vai kvantitātes rādītājiem. Darba devējiem vienkārši kāds iestāstījis, ka tieši tā un ne citādi var atlasīt labākos darbiniekus (neņemot vērā darba specifiku, atalgojumu prestižu), bet lētticīgie darba devēji kādam vēl samaksājuši par tik viedu konsultāciju vai piedalīšanos seminārā par "pareiziem personāla atlases principiem". Kas vien jau pietiekami liecina par daudzu darba devēju intelektuālo potenciālu, ja reiz viņi vairāk uzticas dārgu šarlatānu padomiem un maksā tiem par konsultācijām, tā vietā, lai individuāli vērtētu katru esošo vai potenciālo darbinieku un konsultācijām un semināriem iekrāto naudiņu labāk izmaksātu prēmijās labākajiem darbiniekiem. Kad bērnudārza līmeņa cienīgas spēlītes bija beigušās un atlikušas tikai dažas dienas līdz brīdim, kad topošajiem darbiniekiem vajadzēs ieņemt savas vietas, tikai tad viņus sāka iepazīstināt ar viņu tiešajiem darba pienākumiem. Atbilstoši mūsu stāstītājas pieredzei varam vēstīt par prasībām, kādas tika izvirzītas kasierei. Pārdot biļetes un viss, vai ne? Nē, piedodiet, izrādās, kasierei katram pircējam jāpiedāvā arī kāds no astoņiem (varbūt skaitlī kļūdāmies) našķu komplektiem, jāiegaumē katra komplekta īpatnības, tai pašā laikā neaizkavējot rindu. Tā vietā, lai vakarus veltītu studijām, konkrētā darbiniece vairākas dienas no galvas kala galvā atšķirību starp lielo komplektu ar kolu vai vidējo komplektu ar sāļo popkornu. Un tad pienāca pirmā darbadiena. Cilvēki, uzzinājuši, kāda atbildība par tik niecīgu atlīdzību viņiem uzkrauta, jau tā jutās iebiedēti. Šo baiļu un trauksmes sajūtu vairoja rācijām bruņojušies menedžeri, citiem vārdiem runājot, vagari, kuru pienākums bija par katru "pārkāpumu" ziņot vadībai. Pagāja tikai dažas dienas un izrādījās, ka ar pieņemtajiem darbiniekiem nepietiek, lai tiktu galā ar visām funkcijām. Visticamāk jau vairāk zemāk kvalificēto darbinieku nepieņēma tādēļ, lai lielākas algas atliktu pašai vadībai un viņu ar rācijām bruņotajiem asinssuņiem. Un tad, tieši tad sākās īstais darbs. Piemēram, kontrolieru trūkuma dēļ, kādai no kasierēm vajadzēja kontrolēt zālē ienākošo biļetes, kas nozīmēja dubultu jau tā pārmērīgo slodzi pārējām kasierēm. Pie tam, tā kasiere, kurai tika uzticēta iekšā laidējas loma, uzņēmās arī atbildību (tas laikam būtu jāsaprot kā vienīgais veids, kā darba devējs prot izrādīt savu atzinību?) par to, lai zālē kāds neienestu savu alkoholu vai turpat "Alfā" pirktos čipsus kāda no astoņu neiedomājami kārdinošo "Cinnamon" našķu vietā. Seansa laikā, kad pircēju pie kasēm bija mazāk, gan apkopējas, gan kontrolieri darīja apkopēju darbu, beržot tualetes, tai pat laikā nonākot pretrunā ar noteikumiem, ka popkornu tirgojošām rokām jābūt sterilām. Kopš stāstītā pagājis jau kāds laiciņš, stāstītāja par laimi tur vairs nestrādā un šo pieredzi atceras kā ļaunu murgu. Varbūt kinoteātra politikā kaut kas pa šo laiku mainījies, taču nezin vai to cilvēku labā, kuri par viszemāko atlīdzību tur strādā visgrūtāko darbu, spiesti svaidīties pretrunās starp pašu darba devēju noteikumiem un spiegojošo menedžeru visu redzošās acs, pretī saņemot vienīgi nepateicību un pazemojumu.


This free website was made using Yola.

No HTML skills required. Build your website in minutes.

Go to www.yola.com and sign up today!

Make a free website with Yola